Laura Keiša stāsta, ka pagājušajā gadā baznīcas atjaunošana arī bijis viņas zelta projekts, bet šogad uz Kārsavu atkal devusies, jo vilinājusi iespēja pavadīt nedēļu kopā ar draugiem, piedevām paveicot ko labu un noderīgu citiem. Jaunieši nemaz neskumst, ka pludmales un sauļošanās vietā izvēlējušies darbu un bez atlīdzības – „Kur vēl labāk nosauļoties, kā strādājot! Un draugu pulkā pat grūtākie darbi pārvēršas par smiekliem un atpūtu,” stāsta projekta dalībnieki. Lieki piebilst, ka nedēļu Kārsavā jaunieši pavadīja par saviem līdzekļiem, tāpat remontdarbi notika tikai par draudzes naudu.

Sakristejas telpā aiz baznīcas altāra padomju gados bija ierīkota kurtuve. Divu dienu laikā jaunieši šo telpu atbrīvoja no ķieģeļiem un atkritumiem, nojauca krāsnis un visu iztīrīja, lai vēlāk te varētu ierīkot apsildāmu telpu, kur ziemā noturēt dievkalpojumus un draudzes saietus. Telpa bija pilna putekļiem, un pēc tīrīšanas jauniešus nevarēja ne pazīt – melni kā nēģeri! Nedēļas laikā tika veikti arī citi svarīgi darbi. Puiši iestikloja izsistos logus, samūrēja nobrukušo piebūves sienu, savām rokām izgatavoja vākus kanalizācijas akām. Viņi atzina, ka apguvuši daudzas jaunas saimniecības prasmes, jo, dzīvojot pilsētā, nav iespēju iemācīties, piemēram, griezt stiklu vai mūrēt. Meitenes veica ģenerāltīrīšanu baznīcas iekštelpās, nopulēja tikko no Vācijas atvestās vara griestu lampas, lai pavisam drīz tās greznotu baznīcas galveno zāli. Kārsavas luterāņu draudzes vadītāja Aina Zandere stāsta, ka darba pie baznīcas atjaunošanas vēl esot daudz. Draudzē pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuru spēkos nav paveikt smagos vīru darbus, tādēļ AWARD jaunieši nāk kā svētība un cerība, ka baznīcu pēc gadiem izdosies atjaunot pilnībā.

Kad visai nedēļai sagādāto pārtiku, ieskaitot ievārījuma burkas, zaļos zirnīšus un Spilvas tomātu mērces, bijām iecēluši pa logu un aizgādājuši līdz varen ietilpīgajam ledusskapim ēkas otrā galā, devāmies sastādīt plānu visai nedēļai. Pēc tam gājām uz pilsētas centru, lai apskatītu baznīcu, kuras labiekārtošanai būs jāvelta liela daļa mūsu enerģijas. Ēka veca, kritiskā stāvoklī - celta pirms Otrā pasaules kara. Šajā laikā baznīcas torni nojauca, ierīkoja klubu, bet pēc tam - kinoteātri. Luterāņu draudze baznīcu atguvusi tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pēc atstātajiem atkritumiem redzējām, ka baznīcas apkārtne ir iecienīta atpūtas vieta piektdienu vakaros.

Otrdiena. Baznīcā ierodamies 10.00. Tieši pēc plāna. Dodamies baznīcā, kur mūs jau gaida Aina un trīs meitenes. Pēc lūgšanas dodamies ārā, lai iepazītos, pirms sākam darbu. Pirmā diena solās būt jauka – apskatam baznīcas dibentelpu, kurā agrāk atradusies kurtuve un redzam ķieģeļus. Vienus vienīgus ķieģeļus, kas haotiski izmētāti pa telpu (domājams, ka neviens tos nemētāja, bet tā izskatās). Puiši appļauj baznīcas apkārtni, dāmas nēsā labākos ķieģeļus cauri visai baznīcai, lai strādnieki varētu aizmūrēt durvis (nevajadzīgās durvis). Pēc garšīgajām pusdienām jūtams patīkams nogurums, bet mēs tam neļaujamies un dodamies strādāt. Dāmas turpina nēsāt ķieģeļus un iepazīties ar Lindu un Lindu (tā sauc vietējās meitenes, kuras nāca mums palīgā). Kad ieraugu puišu sejas, saprotu, ka tiekam lutinātas– viņi traktora piekabē krauj ogles un kūdru. Un vairāk izskatās pēc rūķiem, nevis puišiem (nu tie – Džo, Džo un Džo, ja saprotat, ko es ar to domāju). Darba dienas beigās dodamies peldēties karjerā (prieks, prieks, kur tu rodies! Man patīk karjeras, jo tur parasti ir dziļš, un var tā jauki papeldēt). Oskars, mans varonis, pirmais lielā ieskrējienā metas iekšā ūdenī un peld. Te pēkšņi... oopp, stāv karjera vidū, ūdens līdz viduklim... Izpeldējāmies, devāmies uz mājām.

Trešdiena. Baznīcā ierodamies 10.05. Uz balkona ir dēļi, kas agrāk veidojuši kinoteātra paaugstinājumu. Tie jānones lejā, ārā. Uzkāpjam uz balkona. Dēļi! Ne tādi, kā Džonija labākais draugs Dēlis, bet tādi, kuri jānes diviem cilvēkiem. Divas meitenes (Halks un Linda Jaunākā) no balkona laiž dēļus zemē un pārējie lejā sagaida un stiepj ārā. Ik pa laikam garām baznīcai dodas kādi vietējie, kas, pamanījuši rosību baznīcā, dodas noskaidrot, kas te notiek. Aprunājos ar draudzes locekli Barona kungu, kuru iepazīstinu ar Award programmu un mūsu nedēļas plānu. Onkulītis ļoti priecīgs, vēlē veiksmi un solās atnākt kādu dienu palīdzēt. Puiši turpina kraut ogles. Šodien jau izmanto respiratorus. Izbaudījuši piena liešanas priekus bļodās ar uzpūteni, dodamies turpināt darbu. Puiši, kā ierasts, krauj ogles, meitenes sakopj baznīcas apkārtni. Dodoties mājās, izlīmējam afišas par Award spēļu vakaru.

Ceturtdiena. Baznīcā ierodamies 10.10. Saņemam darbarīkus un dodamies sagatavot sienas krāsošanai. Atbrauc LTV1, sniedzam intervijas. Kad tas paveikts, visi dodamies izvākt atlikušos ķieģeļus (un to tur ir diezgan daudz). Izveidojam garu cilvēku ķēdi un dziedot vien padodam viens otram ķieģeļus. Pamazām ķieģeļu kaudze sarūk. Pirms pusdienlaika ierodas Eva (Award Latvijas koordinatore), lai palīdzētu mums darbos. Līdz vakaram esam telpu saveduši kārtībā un varam doties mājās. Saņemam zvanu no vietējās meitenes Anitas, kura solās mums izrādīt Malnavu un Kārsavu. Nāk palīgā Toms, un mēs tiekam izvadāti pa Hitlera bunkuriem, parkiem un redzam pat tā saukto prieka māju (šim nosaukumam apakšā slēpjas garš stāsts). Pēc pieminekļu, baznīcu, skolu un bagātākā Kārsavas ebreja kapa apskates, ekskursiju jauko gidu pavadībā noslēdzam ar pikniku un tiekam arī pavadīti uz mājām. Vienos naktī tiek ceptas pankūkas. Domāju, ka šis fakts ir pieminēšanas vērts.

Piektdiena. Baznīcā ierodamies 10.15 (pamanījāt, ka katru rītu arvien vēlāk un vēlāk?). Mazgājam logus, pucējam grīdu un solus. Dodoties uz aku pēc ūdens, satiktie puiši ļoti laipni piedāvājas atnest mums visus pasaules ūdeņus. Atnes gan tikai 4 spaiņus, bet par to viņiem paldies. Uzaicinām uz vakara Award pasākumu. Visa diena paiet vienā mazgāšanā. Beidzam darbu nedaudz ātrāk un izlemjam, ka vajadzētu aizbraukt peldēties uz ezeru (iepriekšējā vakara gaitā Anita pastāstīja, ka karjers nav laba vieta peldēšanai ne tikai sekluma dēļ). Pēc apjautāšanās vietējiem atrodam ezeru, izpeldamies un pa ceļam jau sākam domāt par vakara gaitu. Viss kārtībā, spēles izdomātas. Ierodamies pie baznīcas, lai sāktu tās parkā vadīt mūsu „Iepazīsti Award!” pasākumu, bet... pagaidām neviena nav. Pēc 3 minūtēm ierodas pirmie dalībnieki – Kirillovu atvases. Santa, Sandis un Nauris (vecākajam no viņiem ir 10 gadi). Spēlējam futbolu un gaidām vietējos (beigās sagaidījām kādus 20). Sāk ierasties cilvēki! Pēc iepazīšanās spēlēm sasēžamies aplī, lai pastāstītu par Award programmu, kas tā ir, ko mēs darām. Kad vietējie, malači, ir uzmanīgi klausījušies un saņēmuši atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, vakaru turpinām, spēlējot spēles. Pēc divām stundām sakām paldies par ierašanos, uz ko savukārt jaunie draugi atbild, ka vakars izdevies lielisks, un pamazām sāk izklīst. Ar Anitu, diviem puišiem un mazajiem Kirilloviem dodamies uz parku, lai Anita varētu ar mums aprunāties un uzrakstīt rakstu avīzei „Ludzas Zeme”. Atvadāmies no draugiem un dodamies “mājās” - uz bērnudārzu.

Sestdiena. Ierodamies 10.00 (varen punktuāli palikuši). Mūs sagaida mazie draugi - Santa, Sandis un Nauris. Solās palīdzēt. Nēsājot dēļus, mazie palīgi tiešām darbojas ļoti čakli, un, pat 5 cilvēkiem nesot vienu dēli, tiek paveikts milzu darbs. Dienas gaitā pievienojas arī mazais Deniss un Edvards. Nozāģējam arī pie baznīcas augošo koku, jo pa to vietējie mēdz uzrāpties uz baznīcas jumta un mest zemē ķieģeļus. Un ne tikai – kādu dienu pat atradām uz jumta meiteņu dienasgrāmatas. Šādas izdarības nu viņiem būs liegtas.

Pēc darba sapulcējāmies kopā baznīcā uz īsu svētbrīdi. Šis mirklis man paliks atmiņā uz ilgu laiku, jo draudzes locekļi ar asarām acīs izteica pateicību par ieguldīto darbu. Šajā brīdī varēja redzēt, ka mūsu darbs ir bijis vajadzīgs un tiek novērtēts. Radās vēlēšanās atgriezties šeit un visiem spēkiem palīdzēt draudzei uzturēt baznīcu. Prieks par paveikto!

Ditiņa.