Šajā tikšanās reizē mēs vienojāmies par kopīgu pārgājiena mērķi – iepazīt jaunizveidoto Kokšu ezeru dabas taku un citus Valkas novadā esošos ezerus, kā arī mācīties ieraudzīt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā esošās dabas vērtības.
Pārgājiens ilga no 11. – 13. augustam. Ceļojuma laikā bija jāveic daudz dažādi uzdevumi – jālasa sēnes un ogas, jāsacer jaunas teikas, jānofotografējas pie dažādiem interesantiem dabas objektiem, pašiem jāgatavo pusdienas, brokastis un vakariņas pārgājiena pirmajās divās dienās, bet trešajā dienā, jāpiedalās fotoekspedīcijā, un, lai nokļūtu galamērķī, jāmeklē dažādi kontrolpunkti.

1.diena
Mūsu ekspedīcijas sākuma punkts bija Gaujas tilts uz Valkas – Smiltenes šosejas. Tad mēs gājām pa veco Kokšu ceļu, kas visu laiku vijās cauri mežam līdz Kokšu dabas takai. Pa ceļam mēs lasījām sēnes un brūklenes, izveidojām AWARD logo zīmi. Mūsu galvenaia uzdevums bija apiet apkārt trijiem Kokšu dabas takā iekļautiem ezeriem – Zāļu, Dziļajam, kura krastā no čiekuriem izveidojām vārdu AWARD un Dibena ezeram, pie kura izgudrojām teiku, kā varētu būt radies šāds nosaukums. Mēs izdomājām šādu teiku – Milzis uzvarot smagā cīņā, nolēma atpūsties un apsēdās purvā tieši uz avota, kad piecēlās, tur satecēja ūdens un izveidojās ezers dibena formā. Visa ceļa garumā ejot pa taku mēs rakstījām AWARD dienasgrāmatu, kā arī mums katram bija jāsasniedz uzstādītais individuālais ekspedīcijas mērķis, kas bija jāfiksē ar foto. Pie visiem ezeriem ir iekārtoti atpūtas stūrīši. Tad mēs arī atpūtāmies, mazliet iekodām un gājām tālāk. Pēc ezeru apskates mēs devāmies uz bioloģisko saimniecību „Vekši”, kur mēs pavadījām nakti. Sēnes un brūklenes pasniedzām „Vekšu” saimniecei Sanitai Āboliņai, kā pateicību par uzņemšanu savās mājās. Tur mēs paši pagatavojām vakariņas uz āra pavarda – vārījām makaronus ar gaļu. Pēc vakariņām mēs ar vadītāju Inesi pārrunājām pirmās ekspedīcijas dienas gaitu, un, tā kā bijām ļoti noguruši, devāmies gulēt.

2.diena
Pamodāmies pašā vasaras lietainākajā dienā. Visu laiku lija. Ko darīt? Izpalika visi iepriekš iecerētie labie darbi saimniecībā, bet „Vekšu” saimniece izdomāja, ka mēs varētu apgūt jaunas kulinārijas prasmes, un tad, Sanitas vadībā, visi ķērāmies pie darba. Meitenes cepa biezpiena sacepumu ar karamelizētu ābolu ķīseli, bet zēni gatavoja dārzeņu sautējumu. Bija ļoti garšīgi. Pēc pusdienām lietus vairs tik stipri nelija un mēs turpinājām ekspedīciju. Pa ceļam katram bija jānofotografējas pie interesantiem dabas veidojumiem, kuru šajā apkārtnē ir ļoti daudz. Izgājām „Vekšu” dabas taku, kura vijās gar Gaujas attekas krastiem. Joprojām stipri lija, bet visi bijām priecīgi, jo bijām laba kompānija. Kad mēs izmirkuši nonācām Valkā, mūs sagaidīja Signe ar šokolādes kūku un mūsu vadītāja Inese ar karstu tēju un pankūkām. Nedaudz atpūtāmies, pažāvējām slapjās drēbes, papildinājām pārtikas krājumus un devāmies uz nakts mītni „Aliešos”, kur cepām desiņas un kartupeļus. Kad bijām paēduši, gājām gulēt.

3.diena
Mūsu ekspedīcijas vadītāja Ksenija ļāva visiem gulēt līdz pat 9:00. Lietus bija pārstājis un mūsu ekspedīcijas trešā diena sākās ar rīta rosmi, pēc kuras mēs ēdām brokastis, sakārtojām nakts mītni un devāmies ceļā uz ekspedīcijas galamērķi - Suķiera ezeru. Līdz pat pašam Suķierim mums bija fotoekspedīcija, kurā bija kaut kas jāatrod, vai jāizdara. Vienā no kontrolpunktiem mums bija jāizveido piramīda, tad vēl bija jāiegravē AWARD vārds smilšu karjeras „klintī”, jāvāc zāļu tējas, jāfotogrāfē dažādi dabas objekti. Un tā jautrā solī mēs jau bijām nonākuši pie Suķiera ezera. Pa ceļam vēl arī Inesei salasījām zāļu tēju pušķi. Un ekspedīcijas beigās to viņai pasniedzām. Suķiera ezers ir iecienīta atpūtas vieta daudziem Valkas iedzīvotājiem, kam patīk sēņot un ogot. Ezers atrodas skaistā vietā, meža vidū un daudzi no mums tur bija pirmo reizi. Speciāli iekārtotā atpūtas vietā mēs notiesājām pēdējos pārtikas krājumus, nedaudz atpūtāmies un ķērāmies pie labā darba. Speciālos maisos savācām atkritumus, ko bija atstājuši neapzinīgie atpūtnieki. Ezers bija tik vilinošs, ka drosmīgākie zēni pēc padarītā darba arī peldējās. Interesanti, ka ezera ūdens bija tik mīksts, ka pēc peldes viss ķermenis kļūst tāds, it kā būtu nosmērēts ar ziepēm. Noslēgumā visi vēl brīdi pasēdējām pie lielā ozolkoka galda ezera krastā, dienasgrāmatā ierakstījām komentārus par notikušo ekspedīciju, Inese visiem pateicās par vienotību un izturību. Visi noguruši, sveiki un veseli varējām atgriezties mājās.

Raksta autori – Jānis, Signe un Roberts.

Nogājām gar pludmali pusi ceļa un atpūtāmies atpūtas vietā, kur bija galds un krēsli. Gar jūras krastu iet kļuva ar vien grūtāk, jo smilšainā pludmale, kļuva ar vien akmeņaināka, bet akmeņi ar vien lielāki, tādēļ nolēmām iet gar meža malu augstu kāpā.
Arī gar meža malu iešana kļuva grūta, jo pa malu, kur gājām bija sakrituši koki, tādēļ devāmies lejā atpakaļ uz jūras krastu. Kāpjot lejā ieslīdēju māla bedrē un iestigu ar vienu boti. Ejot nemaz nebijām pamanījuši, ka ir parādījušies māli! Tas bija diezgan jautri! :D

Lai nomazgātu savas botas devos jūrā ar visām drēbēm. Kad bijām nokļuvuši līdz mūsu mērķim, pie kādas mazas upītes, netālu no Užavas upes, vienojāmies doties uz Užavas upi, jo mazā upīte patiesi bija pārāk maza, lai makšķerētu, jo Matīss bija paņēmis līdzi makšķeri.
Kad nonācām pie lielās upes, bijām neizsakāmi priecīgi, jo sāpeja pleci no smagajām somām, kā arī kājas no garā ceļa. Kopumā nogājām aptuveni 25 km.

Tālāk iekārtojām nometni un iekūrām ugunskuru, lai varētu sagatavoties vakariņām un sasildīties, jo palika arvien aukstāk. Vēlāk puiši devās makšķerēt, bet diemžēl, kāds līnis saplēsa makšķeres āķi un aizlaidās. :D Kamēr puiši makšķerēja, mēs cepām oglēs kartupeļus un žāvējām botas. Diemžēl divas botas apdega un kartupeļi pārvērtās oglēs, bet tas ne uz pusi mūs nesarūgtināja, jo mums tāpat bija jautri.

Kad skolotāja devās gulēt, mēs devāmies teltī skatīties filmu. Diemžēl līdz galam nenoskatījāmies, jo nogurums ņēma virsroku!

Bijām sadalījušies 3 teltīs. Teltī, kurā gulēju es, bija Kristīne un Matīss. Mūsu telts bija vistuvāk jūrai, tādēļ piecēlāmie ātrāk un devāmies kāpās sildīties saulītē. Diemžēl miegu mums traucēja arī čiekuri, kurus bijām aizmirsuši novākt ceļot telti.

Kad nācām atpakaļ uz nometnes vietu, visi pārējie jau bija piecēlušies un ugunskurs jau bija iedegts. Tādēļ paēdām brokastis un sākām krāmēt mantas.

Lai nodzēstu ugunskuru zēni aizgāja pēc ūdens, kur viņi atrada mazo trītonu, kuru viņi atnesa uz nometnes vietu. Vēlāk ar Kristīni aiznesām viņu atpakaļ uz viņa mājvietu.

Kad sakrāmējām visas mantas, tad devāmies uz Užavu, kur meitenes sagaidīja mašīna, kas mūs aizveda mājās, jo kājas bija tulznās. Bet puiši kategoriski atteicās braukt ar mašīnu. Viņi vēlējās pierādīt savu vīrišķību un pa šoseju ar kājām gāja mājas, bet tomār liekās mantas aizvedām mājas.

Pa ceļam uz Užavu sastapām mazu smilša ķirzaciņu un pāris govis, kas ganījās blakus ceļam. Dzirdējām arī varžu dziesmu, kādā grāvī pa ceļam.

Vēlāk vakarā sagaidījām puišus mājās un atdevām viņu mantas. Likās, ka viņi varētu staigāt vēl ilgi!
Visspilgtāk man atmiņā palika skaistais saulriets un gulbju ģimene, kas ik pa laikam peldējās jūrā netālu no mums. Skats bija patiesi skaists. :)

Ekspedīcija man šķita interesanta un aizraujoša.

Autore: Signe Mežniece,
Ventspils 1.pamatskolas
Award bronzas līmeņa dalībniece

14:15 Esam telšu vietā "Vītiņi". Sākam taisīt zupu. Labi, ka esam zem nojumes, jo laukā līst nežēlīgs lietus. Pat nedzirdam ko runājam. Linda griež un mizo sīpolus, burkānus. Zita un Linda kopīgi atbild par uguni. Madara griež un griež. Drīz uz pannas čurkst visas sastāvdaļas, un vēl pēc laiciņa zupa ir gatava. 18:00 Mūs apciemo Jana. Viņa nodegustē zupu. Zupa pikanta, bet ļoti laba. Pārrunājam ceļā redzēto, stāstām smieklīgus atgadījumus un jokus. Vakarā dzeram pašmāju liepziedu tēju. Vēlāk dodamies gulēt, jo rītā priekšā smaga diena - jāaiziet līdz Sabilei un jāapskata tā.

2.diena 9:30 ceļamies. Paēdam brokastis, sakārtojam somas. 10:30 pie mums atbrauc Jana. Dodamies ceļā. Atrodam ļoti skaisti smaržojošu ziedu. Diemžēl nezinām, kā to sauc. Ejam cauri Zviedru cepurei. Fotografējam. Skaista ainava. Pēc aptuveni 3 vai 4 km esam Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā. Nogaidām, kad pāries lietus. Sēžam zem jumta, dzeram tēju un filozofējam. Lietus norimstas un dodamies ceļā... Esam SABILĒ! Ļoti veiksmīgi atrodam Zeķu krogu. Mūs sagaida pats saimnieks – Alfons. Alfons izrāda savas savdabīgās kolekcijas. Alfonam ir 2000 zeķes, kas atrodas mājiņā, kas celta no 2000 koka klucīšiem. Apskatam senos darbarīkus, automašīnas. Atgriežamies bērnībā. Izrādās, Alfonam mājā ir iekārtota atsevišķa istaba kolekcijām. Mīkstās mantiņas, paštaisītas čības (Alfons senāk bijis drēbnieks), pogu kolekcija, šlipses un to firmas zīmes, vairāk nekā 24000 anekdotes. Klausāmies veco patafonu un aizraujošos stāstus. Pēc tam aplūkojam vīna un viskija glāžu kolekciju. Iemetam aci arī garāžā. Alfons arī pārvietojas netradicionāli – uz trim riteņiem. Tricikls ar jumtu. Tāds ir Alfona transportlīdzeklis. Vasaras sezonai – zils mocis. Zeķu kroga ekskursiju noslēdzam vēl vienā leļļu istabā. Alfons iepazīstina mūs ar papagaili, kurš prot atkārtot sacīto. Atstājam labus vārdus viesu grāmatā, atvadāmies un dodamies tālāk. Sabilē ir kāds savdabīgs mākslas darbs uz sienas. Koši, koši zīmējumi... Mākslinieka Jāņa Anmaņa vadītā mākslinieku darba grupa patiešām atdzīvinājusi Sabiles centru. Apskatām arī tuvumā esošo luterāņu baznīcu. Diemžēl tā ir slēgta, bet uzzinām, lūk, ko - izrādās, ka Sabiles baznīcai ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Tas liets 13. gadsimtā. Arī mācītāja kancele ir viena no vecākajām Latvijā. Apēdam pa saldējumam un dodamies Vīna kalnā. Nodegustējam vīnogas. Kalns ir stāvs un ceļš dubļains. Slīd! Jautrība! Kalna galā ēdam pusdienas un baudām fantastisko skatu, kas paveras uz Sabili. Apskatām un fotografējam arī slavenās Sabiles auduma lelles. Vēl pirms došanās prom, aplūkojam Brinkenu kapliču, zem kuras, kā vēsta leģenda, esot īsti dārgumi. Ejot atpakaļ uz Vītiņiem, pamatīgi izlīstam. Kad esam klāt, žāvējam apavus un vakariņojam. Vēlāk vakara pusē uzkāpjam tuvējā kalnā. Vērojam saulrietu. Tālumā var redzēt arī Sabili. Mums uzticīgi seko Reksis, mūsu sargs. Apskatām arī Imulu un vietu, kur Imula ietek Abavā. Mazliet iekožam un ejam gulēt.

3.diena
9:00 mostamies, brokastojam. 10:00 atbrauc Jana, apjautājas, kā klājas. Kopīgi pasakāmies par naktsmājām viesmīlīgajai Aijai un Aivaram. Aija mūs iepazīstina ar savu pūra lādi. Pielaikojam tautastērpus un saktas. Izdarām arī labo darbu - katra izrokam pāris bedrītes jaunajām ābelītēm. Pēc darba papusdienojam. Garām mājām brauc balts limuzīns. Cerējām jau ,ka mums pakaļ, bet izrādās, ka upei otrā pusē tiks svinētas kāzas. 12:00 atvadāmies un dodamies mājās. Nogurums ir manāms. Negribas pat sarunāties, jo sāp pat vaigi. Greiļu kalnā uz indiāņu akmeņiem apēdam šokolādi un tad bez apstāšanās līdz pat Kandavai. Pēdējie kilometri liekas vissmagākie. Vairs vispār nesarunājamies. Parādās Kandavas zīme! Urrā! Esam mājās. Sētā mūs sagaida Jana un paziņo, ka sudraba ekspedīcija ir oficiāli beigusies un ieskaitīta. Šajās dienās mēs izpildījām kopējo mērķi - apskatījām Sabili. Skaista pilsēta, bet Kandava, pēc mūsu domām, tomēr ir skaistāka. Linda pieveica vairāk nekā 42 km. Zita pārvarēja laikapstākļus. Madara uzkāpa Vīna kalnā. Arī personīgie mērķi ir sasniegti. Ekspedīcija palīdzēja noticēt mūsu spēkiem vēl vairāk. Esam taču stipras meitenes! Ja nebūtu AWARD, iespējams, mēs pat neiedomātos ko tādu darīt. Ekspedīcija mūs saliedēja vēl vairāk. Pateicamies arī mūsu mīļajai Janai! Bez Janas atbalsta mēs to nebūtu izdarījušas. Ekspedīcijas laikā viņa bija mūsu otrā mamma. Mūsu ekspedīcija bija lielisks vasaras noslēguma pasākums.

Paldies par uzmanību! Tiekamies apbalvošanas ceremonijā! Veiksmi un izturību visiem un, protams, veiksmīgu jaunu mācību gadu! Novēl Kandavas AWARD grupa.

Madara K.